Latviski

Vika Matison (Viktorija Matisone), e-mail.

Gatavoiju jaunas izstādes kolekciju – “Latgales laiks”.

Biogrāfija:

Viktorija Matisone
24.05.1972, Rīga, Latvija.
1984. – 1991., Jāņa Rozentāla mākslas skola, glezniecības nodaļa.
1983. – 1990., mācības gleznotājas Mašas Ainbinderes studijā.
1990. – 1993., piedalīšanās trijās grupu izstādēs galerijā „Bastejs”.
1991. – 1996., Maskavas Grāmatu iespiešanas mākslas universitāte
(Poligrāfijas institūts),   maģistrs grāmatu grafikas specialitātē.
1991. – 2010., darbs poligrāfijas dizaina jomā: grāmatu grafika, dizains.­
Kopš 2009. gada – atgriešanās pie glezniecības.
2014.03. – Реrsonālā izstāde „Dzīves audums”. Galerija „Pegazs”, Rīgā.
2015. – 2016. Izstāde kompānijas LNK Centrs birojā.
2016. Реrsonālā izstāde „Atgūtais laiks”. Galerija „Rietumu”, Rīgā.
2017. Darbs pie jaunām gleznu sērijām “Latgales gaiss” un “Sirds un roka”.

Izstāde “Atgūtais laiks”: Dzen maģija bez Marsela Prusta

No 14. līdz 26. martam Rietumu Bankas galerijā notiks mākslinieces Viktorijas  Matisones izstāde”Atgūtais laiks”. Tā ir meistares pirmā liela darbu skate, kaut viņa   vairāk nekā divdesmit piecus gadus pilnveido savu stilu, bet līdz šim viņa palika nezināma plašākai auditorijai.

Dzimusi rīdziniece Viktorija Matisone studēja glezniecību „rozentāļos” un pie leģendārās Mašas Ainbinderes, apguva grāmatu grafikas noslēpumus Maskavā, tad atgriežoties Rīgā kļuva pieprasīta kā grafiskais dizainers. Viņa maketē grāmatas, audzina divus bērnus, raksta dzejoļus un pasakas — un turpina gleznot eļļā.

Pāri par divdesmit darbus, kas radīti laika posmā no 2014. līdz 2016. gadam, vieno   uzsvars uz procesuālo, mēģinājums izprast laiku un sevi – saglabājot nemainīgi augstu glezniecības kvalitāti. Ja uzmanība pret toņu niansēm apliecina Mašas Ainbinderes skolu, tad estētikas principi mantoti no Paula Klē un, var škist, amerikāņu abstraktajiem  ekspresionistiem Bredlija Volkera Tomlina, Alberta Kotina un Barneta Ņūmena. Ar mazu piebildi, ka ASV mākslinieku darbus Viktorija ieraudzīja jau pēc savas estetiskās sistēmas izveidošanas.

Izstādes nosaukumā ir nojaušama atsauce uz Marselu Prustu (“Zudušo laiku meklējot”), ne kā cieņas izpausme franču rakstniekam, bet kā sarunas turpinājums ar gluži citu iznākumu, bet ar vienu kopīgu iezīmi – pārspīlētu fokusēšanos uz vissīkākajām vēlmju, domu un iespaidu kustībām. Latvijas māksliniece nemēģina saglābāt netveramo individuālo laiku, bet gan iet  Dzen ceļu, iemūžinot to uz audekla sev raksturigajā stilā, tādējādi strukturējot transpersonālo dzīvības plūsmu, saglabājot nemainīgi pozitīvu attieksmi.

Pateicoties šim optimismam Vikas Matisones audekli ir viegli uztverami kā dekoratīvi akcenti, kuri spēj atdzīvināt vistumšāko telpu, un mazināt visdrūmāko pesimismu. Tomēr, kā saka māksliniece, glezna ir vēstījums, kuru daļēji var nolasīt uzreiz, bet maģiskā empātijas efekta sasniegšanu, paša apziņas vēl nezināmu īpašību aktivizēšanu drīzāk veicina ilgā ieskatīšanās, kas  atklāj konkrētā darba, kā arī fiziskās un garīgās pasaules, smalkumu un daudzslāņainību. „Dzīve ir apzināta esamība katrā no šīm realitātēm”, – ir pārliecināta māksliniece.

Un šajā gadījumā tā nav tukša prātošana sarežģīto (un, tajā pašā laikā, vienkāršo) mākslas tekstu malās. Darbā gaitā ar Viku Matisoni notika brīnumainās  lietas: “Gleznojot šos darbus, es aizmirsu sajūtu, kura mani bija pavadījusi gadu no gada – sajūtu, ka laika ir maz, ka tas aiziet, ka kaut ko nepaspēšu. Mans laiks atkal tapa bezgalīgs un dabīgs kā bērnībā, kad mēs dzīvojam „ārpus laika”, kad neeksistē “no – līdz”, bet ir gulētiešanas laiks, vai spēlēšanās laiks, vai laiks ar nosaukumu “tumsa”. Sanāk, ka pati nemanīdama biju izmainījusi savu apziņu, un tad arī laiks pārnāca manā pusē.”

Atliek novēlēt to pašu visiem Viktorijas Matisones mākslinieciskā kosmosa apmeklētājiem.